Saulainā oktobra pēcpusdienā Berlīnē man bija gods un bauda sarunāties ar Saranam Ludviku Mannu – vienu no “Diamond Lotus Tantra Institut” dibinātājiem.
“Diamond Lotus Tantra Institut” Berlīnē ir vecākā Tantras skola Eiropā. Savā mājaslapā praktiķi iepazīstina ar sevi šādi:
“Mūsu Institūtā piedāvājam tantru, jogu, masāžas, kā arī seksa terapiju un ķermeņa psihoterapiju. Mūu tīklā ietilpst alternatīvo praktiķu un seksa terapeitu grupa, kā arī vecākā Tantras skola Vācijā.
Mēs esam izvirzījuši par savu misiju mudināt cilvēkus dzīvot patīkamu un mīlestības pilnu dzīvi. Baudījums un mīlestība atraisa radošumu un panākumus gan privātajā, gan profesionālajā jomā.
Mūsu kopiena var atskatīties uz vairāk nekā 40 gadu pieredzi, kuras laikā esam eksperimentējuši ar tantrisku dzīvesveidu un integrējuši savu pieredzi dziedināšanas darbā.
Mēs pastāvīgi iepazīstam jaunas personības pilnveides jomas, lai no plašā pieredzes klāsta personīgajā un profesionālajā jomā izsijātu tos, kas var radīt reālas un paliekošas pārmaiņas un dziedināšanu.
Kā kopiena mēs dzīvojam saiknē starp personīgo un profesionālo – mēs dzīvojam to, ko mēs mācām un piedāvājam. Gadu desmitos ir kļuvis skaidrs, ka mūsu īpašais spēks un aizraušanās slēpjas tā sauktajā “sarkanajā Tantrā” un tās dzīves mācībās.
Tantra, joga, masāžas un seksa terapija veido mūsu darba pamatu un ietvaru, kas ietver arī daudzas citas dziedināšanas prakses, kuras piedāvā kompetenti alternatīvie praktiķi.” (avots: https://diamond-lotus.de/service-infos/diamond-lotus-wir-ueber-uns/)
Rudīte: Saranam, šobrīd mūsu, intimitātes profesionāļu, darbība šķiet īpaši nozīmīga – kā maiga, bet pārliecinoša pretošanās kustība agresijai, kas trako apkārt, kā iemiesota, dzīvota nevardarbība. Šais dienās nereti atceros saukli “Make Love Not War”.
Mani satriec “vardarbības porno” izplatīšanās – grautiņi, uzbrukumi, cilvēku spīdzināšana un pazemošana, dzīvības apdraudējums tiek brīvi atspoguļots, aizbildinoties ar informēšanu. Tai pat laikā augstvērtīgs izglītojošs, ievesmojošs, jutekliskumu un smalku erotismu atspoguļojošs saturs tiek ierobežots, izglītotāju sociālo mediju konti nereti tiek atspējoti…
Redzams, ka lielākas un mazākas agresijas izpausmes publiskajā un privātajā telpā Latvijā ir ļoti izplatītas. Robežu neievērošana, grūstīšanās, uzmākšanās, negribēta iejaukšanās, verbāla un fiziska agresija ir tik izplatītas un ierastas, ka diemžēl nākas piekrist – mūsu sabiedrībā valda augsta tolerance pret vardarbību. Savukārt maiguma, pieķeršanās un kaisles izpausmes, šķiet, ir gandrīz izskaustas no skata, ja vien erotiskais netiek attēlots kā ēsma komerciāliem nolūkiem (atcerēsimies saukli “sex sells”). Kā Tu saredzi savu un kolēģu misiju šādā pasaulē?
Saranam: Tas ir labs jautājums. Esmu sarakstījis grāmatu par šo tēmu. Tās nosaukums ir “Ādas čuksti – maigais pasaules miers”, tajā ir arī manas fotogrāfijas. Šobrīd tā ir vācu valodā, nav vēl tulkota. Es esmu pētījis pasaules vēsturi, atkāpjoties apmēram desmit tūkstoš gadu atpakaļ, un izskatās, ka tā vienmēr ir tā pati sistēma, kā tiek organizētas karotāju kultūras. Pagrieziena punkts ir tā sauktā neolīta revolūcija, kad cilvēki no medniekiem un vācējiem kļuva par zemkopjiem un saka turēt mājlopus. Tas radīja lielas izmaiņas sabiedrības organizēšanā. Šai sistēmā vīriešiem bija ļoti svarīgi kontrolēt sievietes seksuālajā ziņā, jo runa bija par mantošanu. Tā izveidojās modelis, kad sieviete ir mājsaimniece bez tiesībām pieņemt būtiskus lēmumus. Vienkāršoti sakot, šādā modelī sieviete nav gluži atvērta un iedvesmota labam seksam, jo jūtas apspiesta un ierobežota, savukārt vīrietis labu seksu iet meklēt pie prostitūtām. Šobrīd mēs pamazām mainām savu uzvedību, savas vērtības, savas attiecības, bet joprojām mums ir pārāk maz ļauts to darīt ar ķermeņa tehnikam, ar erotiskām tehnikām. Jo tikai runāt par dzimumu līdztiesību ir par maz: mums ir jāsajūt, mums ir jāpiedzīvo. Tāpēc mēs savā Institūtā piedāvājam daudz un dažādas pieejas, kas ļauj cilvēkiem nokļūt savās sajūtās, sajust savu sirdi un savu vēlmi, un visu savu ķermeni, tādējādi gūstot pavisam jaunu savas seksualitātes pieredzi. Iespējams, kāds atnāk uz mūsu kursiem vai mācekļa praksi, vai masāžas apmācību apgūt pamatus, un viņam ataust: hei, man tagad ir pavisam cits skatījums uz manu seksualitāti! Tagad es saprotu, piemēram, personas pielūgsmi, maigumu, nesteidzību un visu pārējo. Un nu viņš sāk veidot pavisam cita veida attiecības ar partneri un citiem cilvēkiem.
Kad mēs ļaujamies dziļajai orgasmiskajai baudai, pirmā pieeja ir caur sirdi. Mēs tad lūkojamies otra cilvēka acīs un sakām: es patiešām spēju tevi mīlēt, pielūgt un redzu, ka tu esi brīnišķīga būtne gan ārēji, gan iekšēji. Tu esi brīnišķīga būtne! Un tad nākamais solis ir doties pārveidē ar dziļām seksuālām pieredzēm, ar masāžu, bet arī ar seksuālo savienošanos – maithunu. Tas ļauj cilvēkiem dziļāk un dziļāk just savu sirdi un savu baudu, un tad tas kļūst par visa ķermeņa un seksualitātes pamošanās procesu. Nav teikts, ka jums jāapmeklē lekcijas vai meistardarbnīcas, jūs to varat darīt mājās ar partneri, vai, ja jums ir divi partneri, ar abiem partneriem, bet tas ir zināms treniņš – ļauties pieredzei un soli pa solim mācīties just vairāk un vairāk, un atlaist domas seksa laikā, jo tas ir kā meditācija. Un tad tas izmaina mūsu smadzenes. Mēs būtu pavisam citādi, mēs būtu daudz maigāka suga!
Mēs būtu kā bonobo. Vai zini, ka bonobo pērtiķiem ir septiņas reizes vairāk seksa kā šimpanzēm? Savukārt šimpanzes ir septiņas reizes agresīvāki kā bonobo. Jo vairāk tu izglīto savus bērnus un jo vairāk pavadi savus bērnus, lai viņi augtu maigumā, jo maigāka ir kultūra. Karotāju kultūru izglītība bija ļoti strikta un vardarbīga, pilna ar pārinodarījumiem, piemēram, viduslaikos bija ierasts sist meiteni, ja viņa izrādīja vēlēšanos lasīt un rakstīt. Es esmu pētījis, bet neviens nav varējis man izskaidrot, kā cilvēki vēstures gaitā kļuvuši tik nežēlīgi, kā notikusi pāreja no bonobo uz šimpanzēm. Iespējams, bijusi kāda dabas katastrofa, kāds asteroīds, kas radīja lielas klimata izmaiņas, cunami, ledus laikmetu un tā tālāk, un cilvēki bijuši tik traumēti, ka kļuvuši nežēlīgi. Arī šimpanzes veic genocīdu pret citām grupām. Bonobo nogalina izņēmuma gadījumos, jo spēj mainīt savu agresiju uz seksuālu uzvedību vienā mirklī, nomierinoties. Primatologs Franss de Vāls raksta, ka varbūt cilvēkiem būtu labi mācīties no bonobo, jo viņi ir tik maigi. Arī mēs varētu ieviest vairāk jutekliskuma un seksa mūsu dzīvēs. Dopamīna un oksitocīna izdalīšanās seksa laikā ir augsta, tāpēc mēs jūtamies laimīgi un aktīvi. Un, ja mēs esam seksuāli aktīvi vairākas reizes dienā vai vismaz reizi dienā, vai, nu labi, teiksim, piecas reizes nedēļā – tas mūs pārmainītu pilnībā. Mūsu nervu ceļi mainītos, mūsu smadzenes mainītos soli pa solim, skūpstu pēc skūpsta. Mēs tādējādi varam kļūt mīlošāki, jo sekss – tas nav tikai savienot ģenitālijas. Tā ir divu vai vairāk cilvēku starpā notiekoša alķīmija, tiekot dziļi skartam sirdī ar mīlestību. Un, kad ļaujam pieskarties savām ģenitālijām, Lingam, Yoni vai ānusam, lai radītu baudu, un pēc tam savienojam baudu ar sirdi, mēs tad varam dzīvot dzīvi, kas nav sadalīta starp divām ķermeņa daļām – augšējo un apakšējo; starp daļām, kas nav pretnostatītas viena otrai kā eņģelis un dēmons. Un tad mēs redzam, ka ikvienai seksuālai pieredzei būtu jānotiek ar pilnībā atvērtu sirdi. Cilvēki šķiras, pasaulē šobrīd ir tik daudz vientuļu cilvēku, jo mēs vairs nevēlamies būt kopā šai ierastajā veidā kā vīrs un sieva. Ļaudis saka, liec mani mierā, es dzīvošu viens. Un tad viņi vēlas vienas nakts sakarus – bet tikai lai otrs nepaliek līdz brokastīm! Mīlestība ir it kā izslēgta, jo tad tas viņiem atkal kļūst par sarežģītu. Tantra cenšas pateikt, ka nav vajadzības nodalīt mīlestību un seksualitāti. Tā ir vienmēr šeit, arī tad, kad tu brīvdienās satiec foršu čali un gribi ar viņu seksu, tas var būt mīlestības pilns, arī tad, ja viņš ir precēts un tu arī, vai abi esat attiecībās. Mēs varētu radīt mīlestības kultūru, miera pilnu kultūru – arī politiskā ziņā. Ja politiķi baudītu Tantras masāžas, piemēram, viņi daudz veiksmīgāk risinātu mūsu enerģijas un kara, un klimata problēmas.
Rudīte: Jūsu Institūts darbojas jau 40 gadu. Latvijā mums nav iespējams atskatīties uz vietējās Tantras scēnas vēsturi tādā mērogā. Vai vari iezīmēt, kas mainījies pa šīm dekādēm Vācijā? Vai iespējams izsekot kādām ietekmes strāvām?
Saranam: Andro (Andro U. Rothe, Institūta dibinātājs) bija ļoti spēcīgs un radošs taku ieminējs, kurš sāka veidot Institūtu 1977. vai 1978. gadā. Es pievienojos sešus vai septiņus gadu vēlāk. Mēs piedalījāmies daudzos vācu televīzijas sarunu šovos, runājām par seksu un mūsu pasniegšanas veida dēļ šī runāšana tika ļoti labi uzņemta. Ļauj man izstāstīt Tev vienu epizodi. Pie mums bija mācījies vīrietis, kurš atvēra Tantras masāžas iestādi Vācijas dienvidos un reiz viņš man saka, zini, es dažreiz eju uz baznīcu un runājos ar priesteri. Un es saku tam priesterim, ka mācos Tantras masāžu un ka esmu atvēris iestādi, kur piedāvāšu masāžas. Un vīrietis man saka – es izskaidroju priesterim Tantras masāžas filosofiju un priesteris man saka, hm, zini, ja tur ir mīlestība, tad tas nav grēks! Tā ka jā, iesākumā mēs bijām nedaudz… mēs bijām slaveni ar savu tabu laušanu, un tas jau ne vienmēr izskatās “labi” (abi skaļi smejamies).
Pamazām, palēnām, mēs iekarojām cilvēku sirdis. Kad viņi nonāk pie mums… mūsu meistardarbnīcās viņi sajūt šo dziļo mīlestību. Viņi jūt savas sirdis atveramies un tad viņi saka: es jūtos kā tad, kad man bija sešpadsmit un es biju pirmoreiz iemīlējies. Es esmu tik atvērts! Es un mana sieviete, kurai ir četrdesmit, esam kā pirmoreiz iemīlējušies, bet nevis ar kādu vienu konkrētu cilvēku, bet ar visu telpu, ar šo vidi, ar visiem šiem cilvēkiem. Mēs esam kā ģimene, negribas šķirties! Tā ka jā, tas ir lēns process. Es gribu ietekmēt sabiedrību. Šobrīd es darbojos pie savas filmas par Tantru. Esmu studējis filmu veidošanu šeit, kinoskolā Berlīnē, pirms mainīju nodarbošanos. Es vēlējos uzzināt vairāk par mīlestību un baudu, jo vēlējos veidot filmas par mīlestību un baudu. Un tā vispirms es sāku mācīties pie Andro, šķiet, tas bija 1985. gadā. Jā, un tagad veidoju filmu par Tantras meistardarbnīcu pieredzējušiem cilvēkiem, kuri jau atbrīvojušies no savām bailēm, un viņi bija ļoti rotaļīgi un maigi viens ar otru, mēs ļoti daudz smējāmies un jokojām. Tā nebija meistardarbnīca traumatiskiem procesiem, kādas arī mēs sniedzam. Šī bija pieredzējušiem dažādu vecumu cilvēkiem. Un jā, es vēlos, lai šī filma tiktu demonstrēta Vācijas kinoteātros, plašai sabiedrībai, jo šobrīd kino tiek atļautas erotiskas ainas. Mana filma ir mākslinieciska. Tajā nav ļoti atklātu ainu. Šobrīd veidoju filmai mūziku un rakstu dziesmas. Es nāku no mākslinieciskas ģimenes, manas mātes tēvs bija Heinrihs Manns, ievērojams vācu rakstnieks, mans tēvs arī bija rakstnieks, un mana sirds ir pilna ar mākslu (smejas). Es vēlos parādīt Tantru ar mākslinieciskiem līdzekļiem.
Mēs šeit Institūtā esam arī šī konkrētā Tantras masāžas veida pamatlicēji. Šis veids ir izplatīts Vācijā, Šveicē, Austrijā un citur.
Rudīte: Vai taisnība, ka jums Vācijā izdevies panākt Tantras masāžas izglītības reglamentāciju un līdz ar to – šī aroda profesionalizāciju? Vai Vācijā profesiju katalogā tiešām ir iekļauta profesija “Tantras masieris/masiere”? Un kā tas ietekmē jūsu darbību?
Saranam: Nē. Pie mums darbojas liela Tantras masieru asociācija, kura cenšas ietekmēt politiku, lai pakalpojumus varētu apmaksāt veselības apdrošināšana, piemēram. Tāpat tantriskā seksa terapija, ko mēs piedāvajam, netiek atzīta. Tā ka mēs šobrīd neesam akadēmiski cilvēki, mēs esam pieskaitīti netradicionālajai terapijai.
Mūsu pieeja arī atšķiras no “Sexological Bodywork” pieejas, kuru es cienu un novērtēju, jo viņi dara lielisku darbu. Savā pieejā viņi procesā uztur nepārtrauktu atgriezenisko saiti ar saņēmēju. Savukārt mūsu pieeja ir iegrimt sirdī un jutekliskajā pieredzē. Tā ir kā meditācija vai kā deja – saprast nepastarpinātā veidā, saprast ar ķermeni. Tāpēc mēs sarunājamies tikai pirms un pēc procesa, bet nekomentējam masāžas laikā, vienīgi, ja ir nepieciešamība ko mainīt, saņēmējs saka: “stop!” Bet ja ne, runāt nav nepieciešamības. Savās meistardarbnīcās un retrītos mēs radām atvērtas sirds telpu un ļoti sekojam intuīcijai. Tā ka mēs īsti nemācām masāžas paņēmienus – protams, mēs mācām daudz masāžas paņēmienu, – bet tad mēs sakām dalībniekiem: “Iemācies un aizmirsti! Tev būs jārada sava masāža katru reizi no jauna.” Mēs vienmēr cenšamies saprast, kas saņēmējam nepieciešams katrā konkrētā mirklī. Mēs cenšamies pamodināt dabiskumu cilvēkā. Mēs parādām daudz elementu, daudz mazu lietiņu, ko var darīt, un tad sakām, ka masāžas sniedzējam jāklausa intuīcijai. Tā ka galvenokārt mēs mudinām cilvēkus būt savās sirdīs, sekot intuīcijai un mīlēt saņēmēju, lai viņš vai viņa justos mīlēti. Un tas rodas pamošanās procesā.
Rudīte: Man šķiet, tas arī ir iemesls, kāpēc īsti nestrādā lietas, ko apgūst kā “tehniku”. Tu vari apgūt visus “handjob” kursus pasaulē, bet, ja klātesoša nav iedvesma, kaislība, Eross, “piektais elements”, ar to nepietiek…
Saranam: … vai maģija, ar to nepietiek. Tā ir.
Rudīte: Mājaslapā jūsu pieteikumā minēts jēdziens “tantrisks dzīvesveids”. Vai vari ieinteresētajam lasītājam nedaudz ieskicēt, kas ir tantrisks dzīvesveids?
Saranam: Es dzīvoju kopā ar manu partneri Suriya atvērtās attiecībās Tantras principu iedvesmotā kopienā. Mēs dzīvojam un strādājam tepat, šai mājā. Nākotnē mēs plānojam pārcelties uz provinci, lai būtu ciešākā kontaktā ar dabu. Šeit mums ir kopīga virtuve un katram savs dzīvoklis, un mēs ik dienas satiekamies, lai apskautos, kopīgi brokastotu un vakariņotu. Mēs apskaujamies ik rītu, kad satiekam viens otru pie brokastīm, un arī pa dienu apskaujam viens otru un citus cilvēkus, lai sasveicinātos un atvadītos. Gadu gaitā mums ir izveidojusies maiga apskāvienu kultūra, kas rada saiknes sajūtu fiziskā līmenī.
Mēs katrs veicam savas Tantras prakses. Ja vēlos vairāk un dziļāku komunikāciju, es, piemēram, uzrunāju otru: zini, es labprāt uzaicinātu Tevi uz trim stundām seksuālas mīlestības, vai Tev ir laiks? Jā, labi, un tad mēs tiekamies, piemēram. Vai arī mēs apmaināmies ar masāžām. Mūsu starpā ir sociokrātiska komunikācijas sistēma, kas ļauj pieņemt ātrus un taisnīgus lēmumus. Mēs satiekamies reizi vai divas reizes nedēļā, apsēžamies aplī konferencē un sarunājamies ar apzinātību un maigumu, lai atrisinātu pat sarežgītākos konfliktus. Saskarsmē mēs pastāvīgi cenšamies paturēt atvērtu sirdi. Parasti mēs cenšamies atbīvot mūsos esošo agresiju, izlaist to ārā, ieplānot brīvdienas un atpūsties. Cilvēki, kuri mūs apmeklē, jūt šo sirds enerģiju, un ir tik skaisti to apzināties.
Esmu kopā ar Suriya divdesmit trīs gadus. Kad iepazināmies, teicu viņai: zini, es mīlu arī citas sievietes un vīriešus, un visvairāk es vēlos tev teikt, ka mīlu tevi tik dziļi, cik vien iespējams, bet es mīlu arī šos citus cilvēkus. Man nav uzstājīgas vajadzības, lai vienmēr būtu sekss ar viņiem, bet attiecības ar viņiem man ir ļoti svarīgas. Un es teicu viņai – zini, kad es atgriežos no citas sievietes, vari būt droša, ka es viņu esmu dziļi mīlējis, jo man nav iespējams sekss bez mīlestības. Un viņa teica, jā, es saprotu. Man arī nav iespējams sekss bez mīlestības (abi skaļi smejamies). Un tā mēs atradām viens otru. Un tad mūsu starpā sākās process, lai palaistu viens otru vaļā un darītu pilnīgi brīvus, bet nu jau mēs esam atslābuši par to.
Cits mūsu princips ir, ka dzīvojam kopā vairākas paaudzes – nobrieduši un pavisam veci cilvēki, un ļoti jauni cilvēki. Mums ir svarīga šī paaudžu kopābūšana. Arī mūsu meistardarbnīcās piedalās dažāda vecuma cilvēki, jo ir tik daudz, ko dziedināt! Mēs visi esam cietuši no vardarbības, varbūt ne fiziski, bet psiholoģiski gan, un mums jāpiedod saviem vecākiem un vecvecākiem. Un man ļoti patīk, ka man jau ir sešdesmit septiņi gadi un es jūtos ļoti jauns, un man ir iespēja dzīvot kopā ar sava vecuma cilvēkiem – mēs esam vienaudži ar Suriya, kā arī dzīvot kopā ar citām paaudzēm. Divi mūsu bērni joprojām dzīvo kopā ar mums un divi studē.
Vēl viens tantrisks princips ir mūsu pieeja darbam. Mēs neesam super “kapitālistiski”. Protams, mēs vēlamies nopelnīt, lai uzturētu un pabarotu sevi un bērnus, lai viņi varētu studēt un izpausties, bet mēs nevēlamies izturēties kā kapitālistiski egoisti. Tāpēc mēs esam ļoti saudzīgi, viens otru kritizējot. Mēs tiecamies izprast otru. Mēs nekritizējam tā, kā to darītu uzņēmuma boss.
Reizi gadā mēs aicinām uz meistardarbnīcu Brazīlijā netālu no Amazones, tur mums ir projekts “Mīlestības sala”. Mēs visi esam ekoloģiski un politiski apzināti. Daži no mums ir pat vairāk iedziļinājušies politikā, jo mēs vēlamies mainīt pasauli. Pasaulei jāmainās – bet nevis ar vardarbīgu revolūciju, bet ar maigu evolūciju.
Berlīne, 2023. g. 30. oktobris