Šodien ar apzīmējumu “tantras templis”, “tantriskais templis” saprotam īpaši konsekrētu laika un telpas vienību, kas pilnībā veltīta pieredzei – visdziļākajiem ar maņām uztveramajiem stāvokļiem.

Atšķirībā no tāda veida svētvietām, kur pielūgsme notiek “garā”, darbojoties mentālajā un emocionālajā jomā un tiecoties pārsniegt “cilvēcisko”, ar to galvenokārt domājot ķermeni un sajūtas, tantras templis nav iedomājams bez ķermeņa un sajūtu iesaistes. Neatkarīgi no formas un satura, kā templis tiek organizēts, tā vienmēr ir jutekļiem tverama pieredze, un tās centrā ir ķermenī sajustā pārlaicīgā dzīvības enerģijas plūsma.

Caur sajūtām, kustībām, ķermeņa tehnikām un apzinātu elpošanu prasmīgi lolota, kultivēta un pārveidota, tā ļauj piedzīvot pārpersonisku mīlestību un citus paplašinātas apziņas stāvokļus. Pievienojot iegremdēšanos pieskāriena pieredzē, iespējams piedzīvot visaptverošu tuvības pieredzi, mīlošo labvēlību, ko uzsūcam caur ādu: vienlaikus kā mazulis mātes klēpī un mīlētāji intīmā apskāvienā.

Templī atrodamies neduālā, no sabiedrības programmēšanas brīvā šamaniskā laukā. Tempļa telpa mūs maigi aicina izslīdēt no personības, identitātes, dzimuma un sabiedriskajām lomām kā no ikdienas apģērba, lai ieslīdētu atbrīvojošajā telpā “aiz” – bagātīgajā visu iespēju laukā.

Tantras tempļa pieredze ir pārveidojoša. Tā var mainīt priekšstatus par sevi un par realitāti kā tādu.