Pētnieki noskaidrojuši, ka vidusmēra “sabiedriskais apskāviens” mūsu kultūrā ilgstot apmēram 3 sekundes. Taču, lai apskāviens iedarbotos, t.i., lai sāktos nervu sistēmas regulācija, tam būtu jāilgst, sākot no 8 sekundēm un ilgāk. Vairākas izjustas minūtes labvēlīga, apzināta, gribēta un atļauta (konsenss) ķermeņa kontakta vairākas reizes dienā ir tikai pats minimums cilvēka veselīgas pašregulācijas nodrošināšanai.

Kurš gan šādos trūkuma apstākļos atļautos runāt par stundām apskāviena!

Iespējams, nekad iepriekš vēsturē cilvēki nav saņēmuši tik maz otra cilvēka pieskāriena. Iepriekš, dzīvojot vairāku paaudžu kopienās nelielās telpās un strādājot plecu pie pleca, nekādi nebija iespējams izvairīties no ķermeņu saskaršanās.

Šķiet, tagad mēs visuzmanīgāk vērojam ekrānus. Daudzu cilvēku galvenais pieskāriena objekts ikdienā ir tehnika un priekšmeti.

Kādā vēstures posmā notikusi pāreja no taustes dominēšanas par labu redzei. Aizvien attālinoties no fiziska kontakta, kādā brīdī pieskāriens piedzīvojis sava veida demonizēšanu un iemantojis aizdomu pilnu slavu kā apdraudošs, netīrs, pārāk intensīvs, satraucošs, kārtību izjaucošs. Arī – pavedinošs. Atkausējošs. Atmaidzinošs – tam visam norādot uz ķermeni. Bet mūsu sabiedrībā valdošās attieksmes pret ķermeni un juteklisko ir mazāk kā veselīgas, ja izvēlos ļoti saudzīgu formulējumu.

Vajadzība just pieskaramies otru ķermeni nav zudusi. Pieskāriena sajūta ir maņa, kas attīstās visagrāk un būtiski veido mūsu iekšējo un ārējo uztveri un pašuztveri.

Mūsu kultūrā pieņemts, ka, cilvēkam pieaugot, šī pamatvajadzība – būt pieskāriena kontaktā ar otru siltu ķermeni – tiek lielākoties deleģēta intīmajai partnerībai un tiek sagaidīts, ka to aizstās seksuāls pieskāriens.

Taču ne katrs un ne visos dzīves posmos atrodas šāda veida partnerībā. Jāņem arī vērā, ka seksuāls pieskāriens ir tikai viena daļa no plašā pieskārienu spektra. Mums nepieciešams just neitrālo, gādīgo, saudzīgo, sildošo, turošo, lolojošo, nastas noņemošo un atbrīvojošo pieskārienu. Pieskārienu bez mērķa,
pieskārienu paša pieskāriena un ķermeņu tuvuma dēļ.

Piekļaut galvu krūtīm un dzirdēt sirdspukstus.

Saskaņota elpošana un ķermeņu kontakts ļauj regulēt nervu sistēmu, piedzīvot miera, atslābuma un labsajūtas vielu izdalīšanos. Jūtamies dzīvāki, veselīgāki, piepildītāki un apmierinātāki, mūs mazāk tracina apkārt notiekošais.

Nesaņemot būtisko, trūkumu cenšamies aizvietot. Sabiedrībā normalizētie kompensācijas veidi ir vairāk apēst, iedzert, uzsmēķēt, paskrollēt… Man kaut ko prasās… un es aizeju pēc kūciņas vai vīna.


Pieskāriena trūkuma izraisītie nervu sistēmas regulēšanas traucējumi sabiedriskajā vidē izpaužas tādās negatīvās parādībās kā uzmākšanās, manipulēšana, personīgo robežu pārkāpšana, neiecietīga un agresīva komunikācija. Esot trūkumā, cilvēks arī tiecas ķert, grābt un piesavināties to, kas netiek brīvi dots… vai arī apspiest vajadzību un izlikties, ka tās nav. Tomēr vajadzība turpina darboties, deformējot komunikāciju gan ar sevi, gan citiem.


Saņemot ilgstošu, gribētu un atļautu apskāvienu regulāri, pamazām sāk pildīties deficīta krātuves. Kad man ir sāta pieredze, es daudz uzmanīgāk un izvēlīgāk eju gar visa veida našķu plauktiem. Vai es gribu apēst tik daudz cukura? Vai tiešām vēlos šo vīna glāzi?

Arī – vai es vēlos paviršu un trūcīgi informētu seksuālu pieskārienu? Vai tas mani pabaros un piepildīs manas krātuves?

Nē.

Un, atšķirībā no liekas kūkas, vīna un kārtējo reizi pārsniegta ekrāna laika, gribētam un atļautam apskāvienam nav nevēlamu blakņu.

Nobeigumā, dārgo lasītāj, es Tevi uzaicinu apsvērt to, ko nesen apsvēru pati: kad dienas izskaņā prātam ļauj pārslīdēt sabiedrībā atzītajiem labsajūtas gūšanas veidiem, apsverot, kuru šovakar izvēlēties – bet īsti jau nekārojas ne vīnu, ne našķi, es aicinu Tevi individuāli pavirzīt mūsu visu kopējās normalizācijas robežas mazliet tālāk. Varbūt nevis glāze Malbec, bet apskāviens glāzes ilgumā? Varbūt tas ir apskāviens zvana attālumā? Bet varbūt tā ir “Apskāviena pietura” Telpā baudai.

“Apskāviena pietura” ir mans ieguldījums tādas kultūras audzēšanā, kur informētas piekrišanas pieskāriens ir normalizēts un tam atdota cieņpilnā vieta citu vajadzību apmierinājuma vidū.